I Kas ir lojalitāte un kā to izvērtēt?

Lojalitātei ir raksturīga uzticība, cieņpilna attieksme. Tā liecina par darbinieka ieguldījumu uzņēmumā, kurā viņš strādā, darbinieka uzvedību un izturēšanos pret uzņēmumu, tā vērtībām un interesēm.

Ja darba devējs konstatē, ka darbinieks nav lojāls valstij, svarīgi ir izvērtēt konkrētās situācijas apstākļus – vai darbinieks ir paudis savu nostāju darba vietā, publiski aicinot darba kolēģus un darbiniekus kopumā tai pievienoties, vai viņš šo nostāju paudis pēc darba laika, ārpus darba telpām, apspriežot to ar kolēģi, piemēram, bārā. Situācijas apstākļi ir pilnīgi atšķirīgi.

Darba likumā (DL) ir noteikts, ka darba devējs ir tiesīgs noteikt darbinieka uzvedības noteikumus, kas attiecas uz darba kārtību uzņēmumā, tostarp to, kas ir nelojāla attieksme. Darba devējs, piemēram, var izstrādāt uzņēmuma ētikas kodeksu vai arī noteikumus par darbinieka lojalitāti iekļaut darba līgumā, ja abas puses tam piekrīt.

Ja darba devējs ir pārliecināts, ka darbinieks paudis nelojālu attieksmi darba vietā, pārkāpjot darba kārtības noteikumus un tādējādi zaudējot darba devēja uzticību, darba devējs var uzteikt darba līgumu. Bet, ja nelojalitāte izpaudusies ārpus darba laika, darba devējam jābūt stiprai argumentācijai, kāpēc darbinieku būtu jāatlaiž.

II Uz kura panta pamata var atlaist?

Lojalitātes pienākums jau šobrīd ir nostiprināts vairākos tiesību aktos, piemēram, Valsts civildienesta likumā, Valsts Robežsardzes likumā, Izglītības likumā un citos.

Kā tika norādīts iepriekš, DL ir noteikts, ka darba devējs uzņēmumā var pieņemt darba kārtības noteikumus, kuros tiek noteikta arī darbinieka uzvedība, ko var attiecināt arī uz darbinieka lojalitāti gan pret uzņēmumu, gan arī pret valsti, kurā viņš strādā un dzīvo. Attiecīgi, ja saskaņā ar DL 101.pantu, darbinieks ir zaudējis darba devēja uzticību, ir pārkāpis darba kārtības noteikumus, jo nav lojāls pret valsti vai uzņēmumu, kurā viņš strādā, viņu drīkst atlaist saskaņā ar DL 101.panta 1.daļas 1. vai 2.punktu.