Saskaņā ar Civillikumu, bērns līdz pilngadības sasniegšanai atrodas vecāku aizgādībā. Aizgādība nozīme vecāku rūpes pār bērnu, viņa audzināšana, attīstīšana, nodrošināšana ar visu viņam nepieciešamo. Aizgādība ir abiem bērna vecākiem.

Ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku kopīga aizgādība pār bērnu turpinās.

Bieži vien, vecāks ar kuru kopā dzīvo bērns, uzskata, ka otram vecākam aizgādības ir beigusies un viņš vairs nevar un viņam nav jāpiedalās bērna audzināšanā. Tā ir viena no biežāk sastopamām maldībām jautājumos, kas ir saistīti ar aizgādību.

Vecākam, ar kuru bērns nedzīvo, ir tiesības un pienākums piedalīties bērna audzināšanā, aprūpē un attīstībā, citiem vārdiem, pieņemt lēmumu ar otru vecāku par bērna izglītību, veselību, ceļošanu utml. Atšķirībā ir tāda, ka vecākam, ar kuru bērns nedzīvo, ir saskarsmes tiesības un pienākums uzturēt bērnu, t.i. maksāt uzturlīdzekļus bērna uzturēšanai.

Vecāki var arī vienoties par viena vecāka atsevišķi aizgādību, tas nozīmē, ka aizgādība būs tikai tam vecākam, ar kuru bērns dzīvo patstāvīgi. Ja viens no vecākiem vēlās šāda veida aizgādību nodibināt, bet otrs vecāks tam nepiekrīt, to var lūgt caur tiesu.

Ir jāatzīmē, ka viena vecāka atsevišķa aizgādība tiek noteikta pamatojoties ne tikai uz viena vecāka gribu, bet arī ņemot vērā bērna intereses. Likums nenosaka prioritāti viena vai otra dzimuma vecākam jautājumā par atsevišķās aizgādības noteikšanu. Lēmums tiek pieņemts balstoties uz bērna emocionālu un psiholoģisko saikni ar katru no vecākiem, kā arī katra vecāka spēju un vēlmi nodrošināt bērnu atbilstošus dzīves apstākļus.

Viena vecāka atsevišķa aizgādība ir vērtējama kā nepieciešama, situācijās, kad vecāks kopā ar bērnu dzīvo ārzemēs, un bērnam svarīgu jautājumu lemšana ar otru vecāku, kas dzīvo citā valstī prasa daudz laika. Jāmin arī situācija, kad bērna vecāki nevar vienoties un pieņemt vienotu lēmumu par bērna audzināšanu, izglītošanu vai aprūpi, vecāku starpā pastāv regulāras domstarpības un tādējādi kavē jebkāda lēmuma pieņemšanu, kas skar bērna intereses.

Viens no biežākajām domstarpībām ir vecāka un bērna dzīvesvietas maiņa, īpaši, pārvākšanās uz ārzemēm, bez otra vecāka informēšanas un piekrišanas saņemšanas.

Ja vecāki nav notariāla akta formā rakstiski vienojušies par viena vecāka atsevišķu aizgādību, tad vecākam, ar kuru pastāvīgi dzīvo bērns nav tiesību bez otra vecāka piekrišanas mainīt bērna dzīvesvietas valsti.

Ja vecāki nevar vienoties par bērna pārcelšanos uz pastāvīgo dzīvi ārzemēs, tad vecākam, ar kuru atrodas bērns ir jāceļ prasība tiesā par atsevišķas aizgādības noteikšanu pār bērnu, vai par bērna dzīvesvietas noteikšanu ar vecāku, ar kuru viņš dzīvo pastāvīgi ārpus Latvijas teritorijas.

Viena vecāka atsevišķa aizgādība nebūt nenozīmē, ka otram vecākam tiek atņemtas aizgādības tiesības.

Tas nozīmē, ka vecāka, ar kuru bērns dzīvo patstāvīgi tiesību apjoms paliek plašāks jautājumos, kas ietekmē bērnu un viņa attīstību, izglītību, veselību u.c.

Citiem vārdiem, tas vecāks, kam ir nodibināta atsevišķa aizgādība pār bērnu var vienpersoniski lemt par, piemēram, par pirmsskolas vai skolas izvēli, ģimenes ārsta maiņu u.c.

Otrs vecāks, kā tika minēts iepriekš, ir tiesīgs saņemt informāciju pār bērnu un tā gaitām, tikties un pavadīt laiku ar bērnu, bet vairs nav tiesīgs pieņemt lēmumus par bērna dzīvi ietekmējošiem jautājumiem.

Saskaņā ar Civillikumu, aizgādības tiesības pār bērnu vecākam vai abiem vecākiem var būt pārtrauktas vai atņemtas. Jāatzīmē, ka pārtrauktās vai atņemtās aizgādības tiesības var būt arī atjaunotas.

I

Saskaņā ar Civillikumu, bāriņtiesa var pieņemt lēmumu pārtraukt aizgādības tiesības vecākam, ja:

• Ir faktiski šķēršļi, kas liedz vecākam iespēju aprūpēt bērnu (piemēram, vecāks ilgstoši un smagi slimo un fiziski nevar veikt aprūpi pār bērnu, vecāks atrodas brīvības atņemšanas iestādē);
• Bērns atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos vecāka vainas dēļ (vecāku apzinātas rīcības vai nolaidības dēļ) (piemēram, bērns tiek atstāts bezpalīdzības stāvoklī, bērnam netiek gādāta pārtika, apģērbs, bērns dzīvo antisanitārajos apstākļos);
• Vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības vai nenodrošina bērna aprūpi un uzraudzību;
• Vecāks ir devis piekrišanu bērna adopcijai, izņemot gadījumu, kad viņš kā laulātais ir devis piekrišanu tam, ka bērnu adoptē otrs laulātais;
• Konstatēta vecāka vardarbība pret bērnu vai ir pamatotas aizdomas par vecāka vardarbību pret bērnu (fiziska, seksuāla un emocionālā vardarbība).

Ja aizgādības tiesības tiek pārtrauktas vienam vecākam, aizgādību pār bērnu īsteno otrs vecāks. Gadījumos, ja aizgādības tiesības tiek pārtrauktas abiem vecākiem, bāriņtiesa nozīmē bērnam audžuģimeni.

Pārtrauktās aizgādības tiesības var būt atjaunotas gada laikā, ja vecāks, kam tās tika pārtrauktas novērš konstatētos pārkāpumus un sadarbojas ar bāriņtiesu.

Ja gada laikā no aizgādības tiesību pārtraukšanas nav iespējams tos atjaunot, bāriņtiesa pieņem lēmumu par prasības celšanu tiesā par aizgādības tiesību atņemšanu.

Nenoliedzami, lai vecākam pārtrauktu aizgādības tiesības ir nepieciešami būtiski pārkāpumi. Piemēram, uzturlīdzekļu nesniegšana bērnam nav pamats aizgādības tiesību pārtraukšanai.

Aizgādības tiesības var būt pārtrauktas vecākam tikai ar bāriņtiesas lēmumu. Bāriņtiesa nevar lemt par aizgādības tiesību atņemšanu vecākam.

II

Aizgādības tiesības vecākam var atņemt, ja:

• Viņa vainas dēļ (vecāka apzinātas rīcības vai nolaidības dēļ) ir apdraudēta bērna veselība vai dzīvība;
• Vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības vai nenodrošina bērna aprūpi un uzraudzību un tas var apdraudēt bērna fizisko, garīgo vai tikumisko attīstību.

Aizgādības tiesību atņemšana nozīmē, ka vecāks vairs nevar realizēt savas kā vecāka tiesības un pienākumus, un vairs nav bērna likumiskais aizbildnis.

Kā tika minēts iepriekš, aizgādības tiesības vecākam var būt atņemtas, pamatojoties uz bāriņtiesas prasību, ja pēc aizgādības pārtraukšanas vecākam, gada laikā vecāks nebija spējīgs novērts pārkāpumus uz mainīt savu situāciju, kuras rezultātā bāriņtiesa pieņēma lēmumu pārtraukt aizgādību.

Aizgādības tiesības vecākam var būt atņemtas arī uz otra vecāka prasības pieteikuma pamata, kas ir iesniedzams tiesā. Ja otrs vecāks nevar pietiekamā apjomā īstenos aizgādības tiesības pār bērnu, aizgādības tiesības var būt atņemtas abiem vecākiem, tad bāriņtiesai ir jānodrošina bērna ārpusģimenes aprūpe, piemēra, audžuģimene.

Tikai tiesai ir kompetence lemt par aizgādības tiesību atņemšanu vecākam.

No Augstākās tiesas tiesu prakses atziņām var konstatēt, ka lemjot pat aizgādības tiesību atņemšanu, ir jākonstatē vainojama, ļaunprātīga un aktīva pret bērnu vērsta rīcība vai nolaidīga bezdarbība, kas tieši apdraud bērna veselību vai dzīvību vai arī tieši apdraud bērna fizisko, garīgo vai tikumisko attīstību. Respektīvi, darbībām vai bezdarbībai, kas ir vērsta pret bērnu ir jābūt tiešai, ar nodomu un būtiskai.

III

Aizgādības tiesības, kas tika pārtrauktas vai atņemtas var atjaunot. Par pārtraukto aizgādības tiesību atjaunošanu lemj bāriņtiesa, izvērtējot vai vecāks ir novērsis konstatētos pārkāpumus, sadarbojies ar bāriņtiesu un ir gatavs uzņemties vecāka pienākumus.

Par atņemto aizgādības tiesību atjaunošanu lemj tiesa.

Vecāks, kam tika atņemtas aizgādības tiesības ir tiesīgs celt prasību tiesā par aizgādības atjaunošanu, ja viņš uzskata, ka aizgādības atņemšanas apstākļi un iemesli ir mainījušies. Tiesa, izskatot prasību, lūdzu bāriņtiesas atzinumu, lai varētu pieņemt pēc iespējas optimālu lēmumu, kas nekaitētu bērnam un viņa interesēm.

Aizgādības tiesības ir diezgan trausls elements, kas var būt pārtraukts vai pat atņemts no valsts iestāžu puses, ja vecāks, vai vecāki apdraud sava bērna intereses, dzīvību vai veselību.